Industriālās monopilsētas

Projekta uzmanības centrā ir Latvijas industriālās mazpilsētas, to dažādais pilsētvides mantojums identitātes, noturības (drošumspējas) un sociālo pārmaiņu ģeogrāfijas aspektā. Aplūkotajam apdzīvojuma tipam vēsturiski bija vairākas lomas: mazināt pilsētu un lauku atšķirības, strukturāli savienot Latviju ar padomju rūpniecības sistēmu un līdzsvarot reģionālo attīstību starp lielpilsētām un pārējām apdzīvotajām vietām. Padomju perioda industrializācija un urbanizācija radīja specifisku sociālo vidi, kas arī apbūves ziņā atšķīrās no tradicionālās Latvijas lauku kultūrainavas. Mūsdienās, neraugoties uz industriālo mazpilsētu morfoloģiskajām un daļēji atšķirīgajām postpadomju attīstības trajektorijām, šajās pilsētas ievērojami sarūk iedzīvotāju skaits, notiek straujāka iedzīvotāju sastāva novecošana, vērojamas citas nelabvēlīgas sociāli ekonomiskas pārmaiņas. Pārmaiņu rezultātā būtiski mainās arī apbūves vide, infrastruktūras nodrošinājums un iedzīvotājiem pieejamais pakalpojumu klāsts. Tas ne tikai maina šo apdzīvoto vietu sākotnēji plānoto funkcionālo un morfoloģisko struktūru, bet arī sekmē iedzīvotāju atsvešinātību.

Projekta rezultāti ļaus labāk izprast Latvijas mazo apdzīvoto vietu sociāli telpiskās attīstības iezīmes, demogrāfisko pārmaiņu un iedzīvotāju migrācijas procesus. Projekts sekmē cilvēkkapitāla attīstību un paplašina zināšanu bāzi sociālajās zinātnēs par Latvijas sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai svarīgiem jautājumiem, tajā skaitā par depopulācijas riskiem, apdzīvoto vietu sarukšanu, cilvēkkapitāla un telpiskās attīstības perspektīvu.